Jauns urologs Rēzeknes slimnīcā

Intervija ar Rēzeknes slimnīcas urologu Vladislavu Kveldi par ceļu līdz uroloģijas specialitātei, mītiem un stereotipiem, kas valda sabiedrībā saistībā ar uroloģiju, par profilaktisko pārbaužu nozīmību un nākotnes plāniem Rēzeknes slimnīcā.

Lūdzu pastāstiet nedaudz par sevi.

Es nāku no Rēzeknes – esmu dzimis, uzaudzis un mācījies Rēzeknē. Skolas laikā jau diezgan mērķtiecīgi biju uzstādījis sev mērķi kļūt par ārstu. Mani vienmēr ir interesējusi medicīna, cilvēka veselība, tāpēc arī izvēlējos šo ceļu. Vēlāk jau, studējot Rīgas Stradiņa universitātē, un iepazīstot dažādas medicīnas disciplīnas, vistuvākā un interesantākā man šķita tieši uroloģija. Liela loma manai specialitātes izvēlei bijusi arī maniem pasniedzējiem, jo man ir bijusi fantastiska iespēja mācīties no labākajiem. Rezidentūras studiju laikā esmu mācījies pie viena no Latvijas labākajiem un atpazīstamākajiem urologiem, Uroloģijas centra vadītāja un asociētā profesora Egila Vjatera, kurš specializējies uroonkoloģijā, onkoloģiskajās un neonkoloģiskajās operācijās, laparoskopiskajās operācijās un citās uroloģiskajās operācijās. Tā ka varētu teikt, ka esmu ieguvis diezgan spēcīgu un progresīvu bāzi, un priecājos, ka nu varēšu to pielietot darbā ar uroloģiskajiem pacientiem Rēzeknē, piedāvājot plašas un inovatīvas ārstēšanas iespējas tepat reģionā. Rudenī sākšu arī pieņemt pacientus uz konsultācijām Rēzeknes slimnīcas Ambulatorajā nodaļā, nodrošinot pacientiem pilnu ārstēšanas ciklu.

Jūsu pacienti noteikti ir ļoti dažādi. Uroloģiskas saslimšanas mēdz būt diezgan delikāts jautājums, un nereti īpaši vīrieši vēršas pie ārsta, kad situācija jau ir diezgan akūta un nopietna. Vai pamazām ir vērojami uzlabojumi šajā ziņā?

Joprojām kopējā situācija vēl nav tik laba, kā gribētos. Diemžēl, Latvija joprojām ir viena no līdervalstīm Eiropā prostatas vēža gadījumu skaita ziņā. Vīriešu vidū joprojām valda stigma, ka atnākot pie urologa, obligāti tiks veiktas kādas nepatīkamas un sāpīgas manipulācijas, taču tā nepavisam nav taisnība. Šobrīd profilaktiskās pārbaudes balstās uz vienkāršām asins analīzēm, radioloģiskiem izmeklējumiem, un nekas sāpīgs un nepatīkams vizītes laikā nenotiek. Tāpat kā visas sievietes no 25 gadu vecuma regulāri tiek aicinātas veikt valsts apmaksātu dzemdes kakla citoloģisko izmeklējumu, tieši tāpat arī vīrieši sākot no 50 gadu vecuma tiek aicināti veikt valsts apmaksātu profilaktisko pārbaudi prostatas vēža noteikšanai (ja ģimenes anamnēzē prostatas vēzis ir konstatēts asinsradiniekam, profilaktiskā pārbaude būtu jāveic sākot no 45 gadu vecuma). Pat, ja nav nekādu sūdzību – vispārējai, profilaktiskai apskatei.

Šobrīd prostatas vēža marķieri jeb PSA var noteikt, vienkārši paņemot asins analīžu paraugu, kas nozīmē, ka veicot ikgadējo vispārējo veselības pārbaudi pie sava ģimenes ārsta, ģimenes ārsts kopā ar citām asins analīzēm pie reizes nosūta pacientu arī PSA pārbaudi, izvērtē analīžu rezultātus un nepieciešamības gadījumā nosūta pacientu pie urologa. Tieši tik vienkārši – bez nekādām sāpīgām un nepatīkamām manipulācijām.

Sabiedrībā valda mīts, ka urologs ir vīriešu ārsts, taču arī sievietes slimo ar uroloģiska rakstura slimībām. Kādas ir biežākās uroloģiskās saslimšanas sievietēm un vīriešiem?

Tas, kas apvieno uroloģiskās saslimšanas abu dzimumu pārstāvjiem, galvenokārt, ir nierakmeņu saslimšanas. Sievietēm visbiežākais sūdzību cēlonis ir urīnceļu infekcijas, cistīts. Tā lielā atšķirība, ko redz urologs, ir tā, ka sievietes vēršas pie urologa jau pie nelielām sūdzībai un nebaidās no šīm vizītēm, kamēr vīrieši vairumā gadījumu nāk tad, kad ļoti sāp, kas nozīmē, ka problēma jau ir nopietnāka. Ja, piemēram, urīnceļu infekcija ir pirmreizēja un nav ielaista, pamatā pie urologa pat nav jānāk, jo saslimšanu var ārstēt arī ģimenes ārsts. Tomēr, ja iekaisumiem ir tendence atkārtoties vai nepieciešami nopietnāki izmeklējumi un ārstēšana, tad gan būtu jāvēršas pie urologa.

Šobrīd mēs Rēzeknes slimnīcā strādājam ar jaunu un modernu aprīkojumu uroloģisko pacientu ārstēšanai, kas nozīmē, ka tepat, uz vietas varam ārstēt visdažādākās uroloģiskās saslimšanas, pielietojot dažādas progresīvas ārstēšanas metodes, kas ir daudz saudzīgākas un mazinvazīvākas pacientiem. Tāpat arī  mēs pastāvīgi pilnveidojam gan pakalpojumu klāstu, gan ieviešam jaunas tehnoloģijas un ārstēšanas metodes, lai nodrošinātu mūsdienīgu, pieejamu un konkurētspējīgu ārstēšanu arī reģiona iedzīvotājiem.

Pastāstiet par sevi ārpus medicīnas – kādi ir jūsu hobiji un intereses?

Mans galvenais hobijs ir zīmēšana un māksla. Brīvā laika gan nav tik daudz, jo īpaši rezidentūras laikā, taču, ja tomēr tāds atrodas, tad es to pavadu zīmējot. Ķirurģija un medicīna savā ziņā arī ir māksla, un es domāju, ka abas šīs jomas ļoti labi papildina viena otru. Zīmēšana man palīdz disciplinēt sevi, sakārtot galvu, arī trenēt roku, kas ķirurgam nav mazsvarīgi.

Ja Jums būtu viena iespēja kaut ko mainīt savā specialitātē, kas būtu šī viena lieta?

Katrai profesijai noteikti ir savas nepilnības, taču vienīgais, ko gribētos mainīt, ir sabiedrībā valdošie aizspriedumi un stigmas. To savā ziņā kultivē mediji, kino, liekot domāt, ka urologs vairāk ir vīriešu ārsts, un speciālista apmeklējums ir nepatīkams, apkaunojošs un sāpīgs, taču tas nemaz nav tā. Tas absolūti nav nekas tāds, no kā būtu jābaidās. Aicinu arī ikvienu aizdomāties par to, cik svarīgas ir laicīgas un regulāras veselības pārbaudes, jo uroloģijā, tāpat kā citās medicīnas nozarēs – jo ātrāk un laicīgāk pacients atnāk, jo vieglāk un ātrāk mēs viņu varēsim izārstēt.