Darbu Rēzeknes slimnīcā sāk eksistenciālā terapeite Dace Kačkāne

Rēzeknes slimnīcas speciālistu komandai pievienojusies eksistenciālā terapeite Dace Kačkāne, kura 15. augustā uzsāk pieņemšanu Rēzeknes slimnīcas Ambulatorajā nodaļā, paplašinot Rēzeknes slimnīcas piedāvāto pakalpojumu klāstu. Nav noslēpums, ka psihoterapijas nozīme mūsdienu sabiedrībā kļūst aizvien aktuālāka, un viens no būtiskākajiem psihoterapijas virzieniem ir tieši eksistenciālā terapija. Kas tā ir, kāda ir tās būtība un kādos gadījumos tā ir lietderīga? Turpinājumā lasiet interviju ar eksistenciālo terapeiti Daci Kačkāni, kurā viņa stāsta par savu ceļu līdz psihoterapijai, par daudzpusīgo profesionālo pieredzi, eksistenciālās terapijas nozīmi un tās sniegtajām iespējām.

Lūdzu pastāstiet nedaudz par sevi.

Esmu uzaugusi laukos Vidzemes pusē, pēc tam daudzus gadus dzīvoju un strādāju Rīgas apkaimē, un šī gada pavasarī mēs kopā ar ģimeni esam pārvākušies uz dzīvi Latgales laukos. Lai gan mums nav bijusi cieša saistība ar Latgali, tomēr savulaik te dzīvoja vīra opis, pie kura vasarās braucām ciemos. Ikreiz bija sajūta, ka esam ļoti gaidīti  – iemīlējām Latgales brīvo un nepieradināto pusi – dzīvošanu tuvu dabai, neskaitāmos Latgales ezerus, sarunas zem lielajām liepām vakaros pie svecītes un ugunskura. Opis dažus gadus vairs nav kā starp mums, taču tagad arī mēs esam daļa no Latgales.

Papētot Jūsu dzīvesgājumu, redzams, ka līdz terapeita profesijai Jūsu ceļš ir vedis cauri dažādiem profesiju līkločiem – esat strādājusi par personāla atlases projektu vadītāju, biroja vadītāju, sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju, pat par LR Aizsardzības ministrijas ministra preses sekretāri. Taču šobrīd jūs esat eksistenciālā terapeite. Kas ir jūs mudinājis pievērsties psihoterapijai?

Es uzskatu, ka darbs tādā profesijā kā psihoterapija un vēl dažās citas, nav tas, ko var darīt 25 un iespējams arī vēl ne 30 gados. Labu terapeitu veido viņa personība (dzīves pieredze, rakstura īpašības, attieksme) kombinācijā ar zināšanām un profesionālo apmācību. Mana darba pieredze vienmēr ir bijusi saistīta ar cilvēkiem  – pēdējos gandrīz 20 gadus darbojos personāla atlasē. Ceļš uz psihoterapiju netieši sākās pirms vairāk kā 20 gadiem Vidzemes augstskolā, kad studēju politoloģiju, un mums tur vienkārši bija ļoti aizraujošs psiholoģijas kurss. Pēc tam jau kā otru augstāko izglītību izvēlējos psiholoģijas studijas, kur mani iedvesmoja pasniedzēji, kuri bija studējuši eksistenciālo psihoterapiju tieši Lietuvā. Studijas Lietuvā kļuva par manu sapni, un vēl pēc dažiem gadiem es uzsāku studijas Birštonā, Lietuvā.

Kas vispār ir eksistenciālā psihoterapija?

Eksistenciālās psihoterapijas būtība ir redzēt cilvēku kā daļu no plašākas pasaules bez ielikšanas rāmjos un modeļos. Eksistenciālie terapeiti uzskata, ka mainīt cilvēku nav pašmērķis – būtiskākais ir spēt skaidri izprast savas dzīves unikālo kontekstu, redzēt savu dzīvi kā veselumu, kā mēs katrs dzīvojam šajā pasaulē, kādas izvēles izdarām, cik lielā mērā uzņemamies par tām atbildību, kā vēlamies veidot savu dzīvi. Cilvēka nākotni un dzīvi kopumā veido nevis nejaušības vai situācijas, bet viņš pats.

Cilvēks kā dzīva būtne ir patstāvīgā pārmaiņu procesā. Dažkārt ar izaicinājumiem veiksmīgi tiekam galā paši. Citkārt ne tik. Un tad ir nepieciešama palīdzība no malas. Terapeits šajā stāstā ir ceļabiedrs. Neviens nevar apsolīt dzīvi bez pārdzīvojumiem, kritieniem, zaudējumiem. Eksistenciālā terapija piedāvā personības izaugsmes iespējas, tās pamatmērķis ir palīdzēt klientam kļūt autentiskākam – dzīvot saskaņā ar savām patiesajām vēlmēm, vērtībām un pārliecībām, izprast sevi un citus, paplašinot savu pasaules redzējumu, arī atrast veidu kā būt labākās attiecībās ar citiem, kā arī konstruktīvāk tikt galā ar dzīves krīzēm un atrast jēgu dzīves grūtībām, krīzēm.

Pastāstiet, lūdzu, kuras ir tās jomas un jautājumi, ar ko jūs strādājat?

Savā praksē strādāju ar  depresiju un izdegšanu, kas ir ļoti bieži sastopama, tai skaitā ar pēcdzemdību depresiju, trauksmi, panikas lēkmēm, stresu un traumatisku notikumu piedzīvošanu, veģetatīvo distoniju. Vairākus gadus darbojos centrā “Marta”, kur strādāju ar sievietēm, kuras piedzīvojušas vardarbību attiecībās, tātad strādāju arī attiecību problēmām, atkarību un līdzatkarību. Tāpat arī savulaik konsultēju vecākus, kas ir saskārušies ar bērna vai grūtniecības zaudējumiem, klientus dažādās citās krīzes situācijās  – veselības krīzes, tuvinieku zaudējumi, šķiršanās, kas ir ļoti nopietns zaudējums cilvēka dzīvē, pēctraumatiskā stresa traucējumi (PTSD), problēmas ar pašvērtējumu u.c.

Ja kādreiz sabiedrībā valdīja viedoklis, ka psihoterapeita apmeklējums ir saistīts ar diezgan saasinātām mentālām problēmām, cilvēki nelabprāt runāja par šo tēmu kā tādu, tad šobrīd tā kļūst par pilnīgi normālu, pieņemamu un pat nepieciešamu praksi ikvienam, kam rūp viņa psiholoģiskā veselība. Kā jūs to skaidrotu un ko, jūsuprāt, psihoterapija var dot cilvēkam?

Psihoterapeita apmeklējams nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir mentāli slims. Mēs visi esam tikai cilvēki un ikvienam no mums dzīvē ir priecīgi brīži un ir krīzes, kur var būt nepieciešama palīdzība, un ir normāli, ja mēs to meklējam. Ir tikai saprotami un normāli, ka tad, kad man nepieciešams riepu meistars, dodos pie viņa, ja jālabo zobs, dodos pie zobārsta. Psihoterapija var būt noderīga gan ikdienišķos jautājumos un nelielu sarežģījumu gadījumos, gan arī pie smagiem dzīves triecieniem.

Nereti pie manis vēršas klienti, kuri tā arī saka: “It kā viss ir ok  – ir ģimene, mājas, darbs – apkārtējie teiktu – par ko tad tev sūdzēties? Bet kaut kas nav labi, un es nesaprotu, kas tas ir, kādēļ tā jūtos.” Terapijā mēs ejam un meklējam. Bieži tas mēdz būt kaut kas no pagātnes pieredzes  – attiecības ar saviem vecākiem, bērnības traumas, dziļi iesakņojušās pārliecības, kas traucē. Piemēram, ģimenē iemācīts, ka labāk ir jāpaklusē un nedrīkst neko teikt pretim  – un tad nu cilvēks visu savu dzīvi cenšas izpatikt un būt labs visiem, līdz izdeg un iekšēji iztukšojas.  Vai tieši pretēji – iemācījies visu aizstāvēt ar zobiem un nagiem un pārējiem to grūti pieņemt, bet kā dzīvot citādāk  – arī nav saprotams. Tie ir tikai daži tādi ļoti vienkārši piemēri.

Šī brīža straujais dzīves ritējums, milzīgais informācijas apjoms, ar ko jātiek galā, ir pārbaudījums daudziem no mums. Tāpat arī katram cilvēkam ir sava “bagāža”, savi pārdzīvojumi, notikumi, kas ietekmē to, kā mēs jūtamies. Kāds tiek galā labāk, kādam klājas izaicinošāk. Vai ir kādi “sarkanie karogi”, kas liecina, ka te noteikti ir vajadzīga terapeita palīdzība?

Es teiktu, ka “sarkanos karodziņus” nevajadzētu gaidīt, jo tieši tāpat kā nepieciešams rūpēties par savu fizisko veselību, tāpat arī nepieciešams rūpēties arī par savu garīgo  jeb psiholoģisko veselību. Cilvēku veido gan viņa fiziskais ķermenis, gan viņa prāts un dvēsele.

Pie “sarkanajiem karodziņiem” visbiežāk pamanāmie – nomāktība, nespēja izjust prieku, bezspēcība, bezcerības sajūta, skumjas, apātija, straujas garastāvokļa svārstības, neadekvāta vainas apziņa, pazemināts pašvērtējums, raudulīgums, nervozitāte, nemiers, nespēja kontrolēt trauksmi un atslābināties, viegla aizkaitināmība, nepamatotas dusmas un agresivitāte, grūtības koncentrēties, domas par pašnāvību. Te minami arī fiziskie simptomi, kuriem nav objektīvi un medicīniski izskaidrojumi – galvas sāpes, elpas trūkums, sajūta, ka nepietiek gaisa, asinsspiediena svārstības, sirds ritma traucējumi, pastāvīga nedrošības, trauksmes sajūta, svīšana, ēstgribas samazināšanās, miega traucējumi. Tam visam līdztekus – darbspēju un darba kvalitātes samazināšanās, sociālo kontaktu samazināšanās, grūtības un nevēlēšanās komunicēt, arī higiēnas paradumu izmaiņas, kaitīgo ieradumu rašanās vai pastiprināšanās, t. sk. pārēšanās, smēķēšana, apreibinošo vielu lietošana, riskanta un pašdestruktīva uzvedība, piemēram, pārgalvīga auto vadīšana.

Jūs savā praksē diezgan daudz strādājat ar tēmām, kas skar ģimeni, bērnus, bērniņa ienākšanu ģimenē, pēcdzemdību depresiju, bērnu emocionālo pasauli. Vai jūs strādājat ar vecākiem vai arī ar pašiem bērniem?

Primāri es tomēr strādāju ar pieaugušajiem. Pieaugušie ir tie, kas audzina bērnus. Reizēm atnāk kāda mamma un saka: “Esmu bezspēkā un izmisumā, nezinu, ko iesākt – zinu, ka biju asa pret savu mazo, kad viņš atkal neklausīja un kļuva niķīgs. Esmu nogurusi pēc darba, vēl mājas darbi. Kā man būt?” Iespējams, ka šis terapeita kabinets šobrīd sievietei ir vienīgā vieta, kur atzīties, ka ir tā. Jā, tas neattaisno rīcību, bet iespējams viņai ir nepieciešama šī uzklausīšana un sapratne. Vienlaicīgi te ir gan atbalstošā, gan izglītojošā un terapeitiskā funkcija. Mēs izrunājam bērna vecumposma īpatnības, to, kas notiek ar sievieti, viņas rīcību un resursus. Tas viņai veido lielāku izpratni par notiekošo un dod pārliecību, ka viņa nav slikta mamma. Tas dod spēku un resursus.

Nepieciešamības gadījumā varu strādāt arī ar bērniem, bet šā vai tā, vienmēr jāatceras, ka ikviens bērns (ja nerunājam par izņēmumiem) aug konkrētā ģimenē, ar konkrētiem vecākiem. Un nekad nav tā, ka pie visa vainīgs ir bērns  – tā ir ģimenes sistēma un vecāku atbildība, un atkal jau zināšanas, viņu personīgā pieredze, psiholoģiskie un emocionālie resursi. Šā vai tā, tas ir darbs arī ar vecākiem  – vienu vai abiem.

Psihoterapija bieži vien ir ilgstošs process, kam nepieciešams laiks, pacietība un pacienta motivācija strādāt ar sevi. Kā vispār terapeits var izmērīt sava darba rezultātu un pateikt, vai uzdevums ir izpildīts?

Visiem, kas darbojas psiholoģijas jomā, ir jārēķinās, ka mūsu darba rezultāti uzreiz var nebūt tik acīmredzami. Cilvēka psihe nav spējīga mainīties tā Hop un uzreiz. Izmaiņas uzvedībā – tas ir viens, tomēr izmaiņas dziļākā līmenī prasa daudz vairāk laika un darba. Iedomājieties – jūs trīsdesmit, četrdesmit gadus esat dzīvojis ar sajūtu, ka jūs neesat vērtīgs, vienmēr pavada kaut kāda vainas apziņa. Un kā mēs varam nolikt šīs 5 vai 10 tikšanās reizes pret šiem 30 gadiem un sagaidīt no tām tūlītēju rezultātu? Pirmais solis ir apzināties to, kas ar mani notiek, un tas visbiežāk arī prasa visilgāko laiku un saņemšanos, jo bieži vien mēs paši nevēlamies sev atzīt, ka ir tā, kā ir.

Un darba rezultātus nevar izmērīt. Tos var sajust un ieraudzīt. Kvalitatīvas psihoterapijas ietvaros cilvēks piedzīvo pozitīvas pārmaiņas, kas visbiežāk ietekmē arī viņa ārējo dzīvi – uzlabojas attiecības, apmierinātība ar saviem profesionāliem sasniegumiem, parādās jauni hobiji vai aizraušanās, kas sagādā gandarījumu, cilvēks ir spējīgs uzņemties atbildību un būt brīvāks, spēj pieņemt dzīves dažādību un ieraudzīt jēgu. Tas ir personības briedums.

Kas ir jūsu lielākais gandarījums jūsu darbā? Vai ir kāds īpašs stāsts vai pacients, par ko jūs gribētu padalīties?

Protams, pa šiem gadiem ir daudz tādu stāstu, kas silda, un es savam darbam redzu un jūtu lielu pievienoto vērtību. Tomēr ir viens tāds īpašs stāsts. Apmēram piecus gadus pēc tam, kad terapija bija noslēgusies, es pavisam negaidīti saņēmu ziņu no savas bijušās klientes – ar sirsnīgu pateicību par to, ka viņas dzīve ir mainījusies  – viņa ir otrreiz apprecējusies, abi ar vīru audzina divus burvīgus bērnus un strādā profesijā, par ko toreiz sapņoja, bet neuzdrošinājās, jo vecāki bija vēlējušies meitai citu, prestižāku profesiju. Kad tikāmies pirmoreiz, pie manis atnāca jauna meitene, kura īsti nezināja, ko dzīvē vēlas pati, apprecējusies pārāk agri, vecākiem par spīti. Viņai bija labs darbs, taču arī tas viņai nesagādāja prieku. Šis viņas ceļš bija satikšanās ar sāpīgām emocijām, attiekšanās no ilūzijām, savu ierobežojumu un vājību pieņemšanu, un vienlaikus, ejot šo ceļu, viņa ieraudzīja savu brīvību un savas patiesās vēlmes, kuras nevienam nav pakārtotas.

Jāatceras, ka tikai mēs paši varam izmainīt savu dzīvi. Rolo Mejs ir teicis: “Ja Tu neuzklausi pats savas oriģinālās idejas, ja Tu neuzklausi pats savu esību, tu esi nodevis pats sevi.”

Pieņemšana pie eksistenciālās terapeites Daces Kačkānes notiek pēc iepriekšējā pieraksta, zvanot pa tālruni 68805050, veicot elektronisko pieteikšanos Rēzeknes slimnīcas mājaslapā – https://rslimnica.lv/index.php/pieraksts-caur-e-pastu/ vai piesakoties izmeklējumam klātienē kādā no Rēzeknes slimnīcas reģistratūrām Ambulatorajā nodaļā vai stacionārā.