„Paslīdēju, nokritu, zaudēju samaņu, pamodos ģipsī” šo kinoklasikas fragmentu zina teju katrs, un apjauš arī to, ka no traumām neesam pasargāti nekur. Gūstot sarežģītākas traumas vai iekavējot ārstēšanu, būs nepieciešama īpaša, visbiežāk ķirurģiska palīdzība. Par ķirurgu iespējām, traumām un ārstēšanu saruna ar SIA „Rēzeknes slimnīca” ķirurgiem Solvitu Stabiņu un Raivi Gailumu.
Kāds ir jūsu „ceļš” līdz ķirurga specialitātei?
Dr. Stabiņa: Bērnība un vidusskolas gadi pavadīti Alūksnē, bet medicīna prātā un acu priekšā bija jau no mazotnes – vecmamma strādāja par medmāsu un ciemojoties pie viņas, vienmēr ar interesi aplūkoju medicīnas priekšmetus. Līdz ar to vidusskolas laikā apzināti pievērsos eksaktajām zinātnēm un kā jau meitene sapņoju par estētisko ķirurģiju, bet apgūstot praktisko medicīnu sapratu, ka vēlos strādāt plašākā jomā – vispārējā ķirurģijā.
Dr. Gailums: Dzimis un audzis Jēkabpilī, pēc tam studējis Latvijas Universitātē. Kopš ceturtā studiju gada pārcēlos uz dzīvi Tukumā, rezidentūru pavadīju Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā „Gaiļezers” (turpmāk – slimnīca „Gaiļezers”), bet tagad jau pamazām iedzīvojos Rēzeknē. Pretēji kolēģei, es vidusskolas laikā vēl nebiju apņēmības pilns studēt medicīnu, medicīna bija tikai viens no variantiem. Un galu galā, ņemot vērā arī to, ka esmu praktisks cilvēks, lēmums bija par labu medicīnai un tieši ķirurģijai. Lielu daļu no slimībām ir iespējams izārstēt ķirurģiskā ceļā. Tieši šis tehniskais process un acīmredzamais rezultāts veicināja pievērsties ķirurģijai. Šajā specialitāte ir maz slimību, ko tu neredzi un ārstē ar medikamentiem, kur rezultāts nav redzams uzreiz. Mūsu pacientiem ir konkrēta slimība, vai stāvoklis, kurā iejaucoties tehniski, ar roku darbu, ir iespējams izglābt pacientu vai novērst dzīvībai kritisko stāvokli.
Dr. Stabiņa: : Ķirurģija tā ir praktiska darbošanās, kas dod gandarījumu. Pirmkārt tas ir izaicinājums un azarts noteikt pareizo diagnozi, izvēloties pacientam saudzīgākas un mērķtiecīgākas diagnostikas metodes. Otrkārt gandarījumu sniedz ārstēšanas rezultāts, kas lielākoties ir ķirurģisko manipulāciju gala produkts un ļauj pacientam pilnvērtīgi atgriezties ģimenē un darbā pēc atrisinātas problēmas.
Vai tā ir, ka medicīnas studentiem jāiziet kā Dantes Dievišķajā komēdijā visi deviņi elles loki?
Dr. Stabiņa: : Noteikti, no sanitāra līdz sertificētam speciālistam. Jau pirmajā kursā sāku strādāt par sanitāri Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcā, kur manos pienākumos ietilpa apkopt pacientus un uzturēt kārtību telpās. Šeit es „paostīju slimnīcas un medicīnas gaisotni”, un pārliecinājos, kas esmu izvēlējusies pareizo profesiju. Pēc diviem gadiem uzsāku darbu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, tur izgāju visus karjeras posmus no sanitāres līdz ārstam. Tā bija liela atbildība un gandarījums, ka tu, vēl students būdams, patstāvīgi sniedz palīdzību cilvēkiem kritiskās situācijās. Pēc piektā studiju gada izvēlējos praksi pavadīt Rēzeknes slimnīcā pie dr. Edgara Zarembo un jau tajā laikā manī radīja izbrīnu daktera entuziasms un sarežģītās operācijas, kādas tika veiktas. Studiju beigās un rezidentūras sākumā ļoti daudz strādāju, pavadot dežūrās vairāk laika nekā mājās, voluntēju arī Rīgas 1. slimnīcā pie dr. Inetas Bērts un mācījos rezidentūrā. Darbs bija interesants un dinamisks, taču strādājot trīs slodzes mēnesī izdegu un darbu Neatliekamajā dienestā pārtraucu. Turpināju rezidēt Gaiļezera slimnīcā un dežūrēt Alūksnes slimnīcā.
Dr. Gailums: Mans stāsts ir līdzīgs: sāku strādāt par sanitāru Rīgu 1. slimnīcā, kur visbiežāk atrados traumpunkta kabinetā šujot pacientu brūces. Kad Rīgas 1. slimnīca zaudēja neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas statusu, uzsāku darbu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, turpināju sanitāra pienākumu pildīšanu. Vasaras brīvlaikos papildināju zināšanas Vācijā, pacientu mājaprūpē . Studiju 3. un 4. gadā vasaras brīvlaikos strādāju arī Ziemeļīrijā par slimnieku kopēju. Un piektajā studiju gadā sāku strādāt Tukuma slimnīcā jau kā internists, bet no otrā rezidentūras gada jau kā ķirurgs.
Jūs uz Rēzeknes slimnīcu atnācāt kā komanda.
Dr. Stabiņa: : Biju pēdējā gada rezidente Gaiļezera slimnīcā, kad dr. Gailums to uzsāka. Sākotnēji mums bija viens prakses vadītājs – dr. Aleksejs Kaminskis, ar kuru kopā ārstējot pacientus, mēs „sastrādājāmies”. Vēlāk turpinājām darbu Talsu slimnīcā, kur bija gan pacientu ambulatoras pieņemšanas, gan dežūras, gan operācijas.
Dr. Gailums: Un mēs sapratām, ka kopā varam „kalnus gāzt”, jo ir līdzīga domāšana, mērķi un ambīcijas.
Protams, Rēzeknes slimnīca un pacienti ir tikai ieguvēji, bet kā jūs nokļuvāt te, otrajā lielākajā Latgales slimnīcā?
Dr. Stabiņa: : Protams, ka darbs vienā no valsts lielākajām slimnīcām ir prestižs un iegūtā pieredze neatsverama, taču ir arī savi mīnusi. Darbojoties universitātes slimnīcā ar lielu pacientu plūsmu un patoloģiju dažādību, bija iespēja vērot no malas ne tikai praktiskās ķirurģijas jomu, bet arī darba organizēšanu un administrēšanu. Es sapratu kādā darba vidē vēlētos veidot savu komandu un nolēmu realizēt sevi reģiona slimnīcā. Tad mēs ar dr. Gailumu meklējām to slimnīcu, kura būtu īstā gan pacientu plūsmas ziņā, gan iespēju ziņā realizēt ķirurģiskās ambīcijas. Rēzeknes slimnīcā man piedāvāja vadīt Ķirurģijas nodaļu, savukārt dr. Gailumam Operāciju nodaļu un sapratām, ka te ir potenciāls attīstīt mūsdienīgu ķirurģiju.
Ko tad nozīmē „vispārējā ķirurģija”?
Dr. Stabiņa: : Vispārējā ķirurģija raksturojās ar dažāda veida vēdera problēmām – akūtas vai hroniskas sāpes, vēdera izejas traucējumi, slikta dūša, atraugas, dedzināšana, kā arī dažādi veidojumi kas var būt gan vēdera sienas trūces, gan labdabīgi un ļaundabīgi mīksto audu veidojumi. Rajona slimnīcās vispārējie ķirurgi nodarbojās arī ar asinsvadu slimību un to komplikāciju ārstēšanu – trofiskas čūlas, vēnu varikoze, venoza mazspēja u.c.
Dr. Gailums: Liela daļa pacientu pie ķirurga griežas jau neatliekamās situācijās, bet ir neskaitāmi daudz ķirurģisku slimību, kad ķirurgs var palīdzēt dzīvot pilnvērtīgāk – rētu korekcijas, dažādu veidojumu noņemšanu, kas rada nelielu, bet tomēr diskomfortu, tanī skaitā arī dažādas proktoloģiskas saslimšanas, par kurām sabiedrībā maz runā, bet slimo ~ 30% cilvēku. Vispārējā ķirurģija ietver arī profilaksi, kas nozīmē neļaut attīstīties slimībai līdz akūtam stāvoklim. Te jāmin trūces( brukas) , žultsakmeņu slimības. Arī ar nelielām sūdzībām cilvēkiem nevajadzētu baidīties nāk uz pieņemšanu pie ķirurga.
Dr. Stabiņa: : Visbiežākā akūtā kārtā veicamā operācija ir aklās zarnas tārpveida piedēkļa izņemšana, arī žultsakmeņi, dažādas traumas, trūces, kuņģa čūlas komplikācijas, zarnu nosprostojumi u.c.
Kādi jūsu turpmākie plāni par ķirurģijas attīstību reģionā?
Dr. Gailums: Rēzeknes slimnīcā ir visas iespējas izveidot spēcīgu ķirurģijas centru, jo tehniskais nodrošinājums te ir atbilstošs, turklāt plānots iegādāties vēl modernāku aprīkojumu.
Dr. Stabiņa: : Ķirurģijas un Operāciju nodaļas ir tehniski un vizuāli labi aprīkotas, ir arī plašas diagnostikas iespējas. Pacientam ķirurģiskā palīdzība gan akūtos, gan plānveida jautājumos ir daudz pieejamāka, nekā galvaspilsētā. Plānojam attīstīt jau iesāktās iestrādes un piedāvāt plašākus pakalpojumus gan estētiskajā ķirurģijā, gan proktoloģijā. No lielajām operācijām plānojam paplašināt laparoskopiskā metodē veiktās operācijas, kas ir saudzīgākas pacientam un ļauj agrīnāk atgriezties ikdienā.
Šobrīd jūs pieņemat Rēzeknē un Preiļos, bet vai plānojat konsultēt pacientus ar ķirurģiskām saslimšanām arī citos Latgales novados?
Dr. Stabiņa: : Šobrīd mēs sniedzam konsultācijas Rēzeknes slimnīcā, ir pieņemšanas Preiļu slimnīcā. Tāpat, esam gatavi sadarboties ar ģimenes ārstiem un aicināt pieteikt izbraukuma vizītes (interesēties pie ķirurģijas nodaļas vecākās māsas). Tas nozīmē, ja ģimenes ārstam ir vairāki pacienti, kam nepieciešama ķirurga konsultācija, tad esam gatavi braukt uz ģimenes ārsta praksi un šos pacientus nokonsultēt.
Dr. Gailums: Tā ir veselības aprūpes pieejamības paaugstināšana visā reģionā, jo diemžēl liela daļai pacientu, īpaši pacientiem gados, nav iespējas nokļūt uz pilsētu, lai saņemtu ķirurga konsultāciju. Tradicionāli, piemēram, pacientam vajadzētu atbraukt pie ķirurga uz konsultāciju, tad tikt izmeklētam, veikt analīzes. Pēc izmeklēšanas atkārtota konsultācija, lai speciālists izvērtē izmeklējumu rezultātus. Tāda braukāšana ir neērta un neizdevīga, tāpēc mēs esam gatavi doties uz gandrīz jebkuru Latgales ģimenes ārstu praksi, lai pēc iespējas lielāks skaits pacientu saņemtu konsultatīvu palīdzību uz vietas, savās mājās un līdz ar to laicīgāk diagnosticēt ķirurģisku patoloģiju.
Kādās situācijās cilvēkiem vajadzētu meklēt ķirurga palīdzību?
Dr. Stabiņa: : Nav jābaidās no ārstiem un jāmeklē speciālista palīdzība jebkurā sev neskaidrā veselības stāvoklī, vai tās būtu sāpes vēderā, vai tie ir mīksto audu veidojumi, vai tās ir problēmas, kas jau ir diagnosticētas un cilvēks konstatē kādas veselības izmaiņas.
Dr. Gailums: Jo ātrāk pacients nāk pie speciālista, jo kvalitatīvāk un ātrāk var izārstēt. Hronisku saslimšanu izārstēt ir gan laikietilpīgāk, gan sarežģītāk, gan pacientam un valstij dārgāk.
Rēzeknes slimnīca ir otrs lielākais stacionārais un diagnostikas centrs Latgalē, pilsētas lielākais darba devējs un viena tām nedaudzajām ceturtā līmeņa slimnīcām valstī, kas pacientiem spēj nodrošināt viszemāko gaidīšanas laiku pie speciālistiem. Modernā tehnoloģiskā aprīkojuma iespējas un mediķu profesionalitāti atzinīgi novērtējuši ne tikai Austrumlatvijas iedzīvotāji. Rēzeknes slimnīcā vēršas pacienti no visas Latvijas un arī ārvalstīm. Tomēr Rēzeknes slimnīca, tāpat kā daudzas citas reģionālās slimnīcas, izjūt jauno speciālistu trūkumu. Šī iemesla dēļ SIA „Rēzeknes slimnīca” iegulda ne mazums pūļu, lai pēc iespējas vairāk jauno speciālistu ieinteresētu darbam savā slimnīcā. Lai motivētu jauniešus darbam reģionā Rēzeknes pilsētas dome jau 12.gadu piešķir pašvaldības stipendijas, kā arī piedāvā dzīvesvietu un citus jaunajam speciālistam un viņa ģimenei nepieciešamus „labumus”. Slimnīcas vadība uzskata, ka intensīvais darbs jaunu kadru piesaistē pamazām sāk attaisnoties, un speciālistu interese par darba iespējām Latgales reģiona otrajā lielākajā ārstniecības iestādē pieaug.