Nav gluži tā, ka labi un talantīgi jaunie ārsti sēž uz kofera un jebkurā brīdī gatavi pasūtīt lidojumu vienā virzienā, bieži vien tie nebīstas no reģionu piedāvātajiem izaicinājumiem. Rēzeknes slimnīcu jau gadu par savu patstāvīgo darbavietu sauc jaunie ķirurgi Solvita Stabiņa un Raivis Gailums. Viņi atklāj, ka jūtas Rēzeknei noderīgi.
Solvita Stabiņa: Pirmais gads ir paskrējis nemanot. Kolektīvā esam iejutušies un tagad viens otru papildinām, strādājot komandā, esam iepazinuši arī biežākās ķirurģiskās slimības Rēzeknes reģionā. Arī pilsēta ir ļoti skaista, īpaši rudenī, bet diemžēl izbaudīt to tā īsti nav sanācis, lielās darba noslodzes dēļ. Pat nedomājām, ka te būs tik daudz jāstrādā, bet darbs ir interesants!
Raivis Gailums: Te mēs vairāk sastopamies ar ielaistām slimībām, kad pacients laicīgi negriežas pie ārsta, gaida, kad slimība pati atkāpsies, kas nereti noved pie ilgākas hospitalizācijas, dārgākām izmaksām un darba nespējas. Vidējais pacients ir gados vecāks cilvēks, kuram ir blakusslimības, nereti šīs blakusslimības arī nav ārstētas un šāda pacienta ārstēšana ir laikietilpīga un sarežģīta. Nereti rodās situācijas, kad konsultējamies ar universitātes slimnīcu kolēģiem, taču lielās pacientu plūsmas dēļ, saņemam atteikumus uzņemt pacientus no reģiona.
Solvita Stabiņa: Raksturojot visu patoloģiju spektru varu minēt, ka šobrīd Rēzeknes slimnīcā piedāvājam visa veida ķirurģisko patoloģiju diagnostiku un ārstēšanu – gan nelielas kosmētiskas operācijas dienas stacionārā, gan laparoskopiskas kuņģa – zarnu trakta, žultsceļu, trūču un citas operācijas. Lielās operācijas, protams, aizņem vairāk laika, lai sagatavotu gan pacientu, gan aprīkojumu. Tās ir nogurdinošas, sarežģītas un laikietilpīgas, taču redzot rezultātu un laimīgu pacientu, kas dodās mājās pie ģimenes, rodas gandarījums un vēlme turpināt strādāt.
Rēzeknes slimnīcā veikto operāciju skaits pēdējā gada laikā ir pieaudzis. Vai tas nozīmē, ka pacienti ir kļuvuši atbildīgāki?
Solvita Stabiņa: Pirmkārt, mēs paši vairāk informējam sabiedrību par patoloģijām ar kurām ir jāgriežas pie ķirurga. Mēs stāstam, atgādinām, tā pamudinot cilvēkus laicīgi, kamēr slimība nav ielaista, nākt uz pieņemšanu. Cilvēku nav palicis vairāk, viņi ir palikuši atbildīgāki, izglītotāki, turklāt arī mēs esam ieinteresēti strādāt ar laicīgi atklātām problēmām, kad pacientu var ārstēt un var arī izārstēt. Diemžēl ir gadījumi, kad varam tikai atvieglot pacienta ciešanas. Esam atvērti jebkuram pacientam, gan vietējiem iedzīvotājiem, gan pacientiem no citiem rajoniem.
Kad tad īsti vērsties pie ķirurga?
Solvita Stabiņa: Ķirurģiskās problēmas varētu iedalīt divās lielās grupās, pirmā grupa varētu būt dažādas mīksto audu slimības, piemēram, ādas veidojumi, tauktā sauktas par pumpām, rētas, nedzīstošas brūces, čūlas u.c. Otrā grupa ir vēdera slimības, kuru spektrs ir ļoti plašs un daudzveidīgs. Biežākās slimības varētu būt aklā zarna, žultsakmeņu slimības, vēdera sienas trūces, audzēji, zarnu iekaisumi, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas slimības, taisnās zarnas slimības un citas.
Raivis Gailums: Nereti pacienti ne vienmēr zina, pie kāda speciālista viņam jāgriežas. Un bieži vien tieši ķirurgs ir tas, kas sastāda plānu, kā kurā situācijā rīkoties – nosūta uz dažādiem izmeklējumiem un sāk optimālāko ārstēšanas variantu – medikamentozi vai dzīves veida maiņu, un operācija ir tikai viens no iespējamajiem scenārijiem, jo ne viss ir jāoperē.
Vai gada laikā ir izdevies paaugstināt ķirurģijas pieejamību reģionā?
Raivis Gailums: Mēs esam veikuši vairākas sarežģītas laparoskopiskas operācijas, tajā skaitā kuņģa un resnās zarnas operācijas. Ievērojams solis uz priekšu ir veikts proktoloģisko slimību atpazīšanā, pierādīšanā un ārstēšanā. Nereti gandarījumu rada arī akūtā kārtā veiktās sarežģītās operācijas – traumas un smagi iekaisumi, kad no mūsu paveiktās operācijas ir atkarīgs vai pacients izdzīvos vai nē. Prieks par profesionāliem komandas biedriem – gan ārstiem, gan jaunāko medicīnas personālu.
Solvita Stabiņa: Lielu gandarījumu un atbalstu sniedz jaunais datortomogrāfs, ar kuru varam veikt asinsvadu izmeklējumus. Latgales iedzīvotājiem tā ir vienreizēja iespēja veikt šos izmeklējumus uz vietas un arī saņemt ārstēšanu. Specifiskās jomās, piemēram, aterosklerozes pacientiem ar kāju asinsvadu sašaurinājumiem nav jāveic vairākkārtēji braucienu uz Rīgu. Pēc izmeklējuma veikšanas mūsu slimnīcā, pacients jau mērķtiecīgi, ar sevis izvēlēto speciālistu var sastādīt ārstēšanas plānu. Tas ir gan laika, gan naudas ietaupījums. Gadījumos, ja pacientam ir strauji progresējoša išēmija mēs varam veikt izmeklējumu Rēzeknes slimnīcā, attēlus nosūtīt konsultantam un tad jau pacientu mērķtiecīgi sūtīt uz ārstēšanu pie asinsavdu ķirurgiem. Kā arī prieks par kolēģiem t.s. radiologiem, kas pievienojušies Rēzeknes slimnīcas speciālistu komandai, ar kuriem nākotnē plānojam paplašināt diagnostisko izmeklējumu klāstu, jo ķirurga darbā ļoti liela panākumu daļa ir tieši veiksmīgā sadarbībā ar radiologiem un pārējiem kolēģiem. Pie tam, medicīnai nemitīgi attīstoties, daudzas metodoloģijas vairs nav aktuālas, piemēram, uzskats, ja žultsakmeņi netraucē viņus var neārstēt, mūsdienās ir aplams. Pie mums vēršas ļoti daudz slimnieku ar akūtiem žultsceļu iekaisumiem, kad akmeņi radījuši izgulējumus, migrējuši pa žultsvadiem, un tad ārstēšana ir ļoti sarežģīta, kas var beigties arī ar nāvi. Un šādas iesūnojušas ārstēšanas tradīcijas nav tikai ar žultsakmeņiem, bet arī ar citām slimību grupām. Postpadomju laika taktika, kad daudzas lietas varēja neārstēt, šobrīd nestrādā. Šodien ir jāārstē ar mazāk agresīvām metodēm un laicīgi, lai pēc tam nebūtu dzīvības apdraudējuma. Arī šī brīža medicīna ļauj mums operēt arvien vairāk, jo gan anestēzija, gan ķirurģiskā pieeja ir strauji attīstījusies un, salīdzinot ar pagājušo gadsimtu, pacienti gan operāciju, gan anestēziju „panes” labi. Ļoti gribētu ciešāk sadarboties ar ģimenes ārstiem, jo viņi savus pacientus zin ilgstoši un daudzpusīgi, savukārt mēs labāk zinām, kā ārstēt šī pacienta konkrēto ķirurģisko slimību. Tuvākā nākotnē meklēsim iespējas arī telefoniski konsultēt ģimenes ārstus, lai saprastu kurš pacients var gaidīt rindu poliklīnikā, kurš būtu nosūtāms uz stacionāru.
Ir teiciens, ka slikts ir tas kareivis, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli. Kādi ir jūsu tālejošākie plāni?
Solvita Stabiņa: Pirmais gads ir aizvadīts un tagad ir daudz idejas, kā ķirurģiju attīstīt tālāk. Tā varētu būt mazinvazīvā ķirurģija, tās ir manipulācijas, kas veicamas ultrasonogrāfijas kontrolē, jo akūtam un kritiski smagam pacientam šī metode ir kā tilts uz lielāku ķirurģiska apjoma iejaukšanos. Protams paplašinām savas iemaņas laparoskopijā, piedāvājam daudzpusīgākus proktoloģiskos pakalpojumus, bet sadarbībā ar dermatologiem lūkojamies arī kosmētiskās un estētiskās ķirurģijas virzienā. Domājams, ka tuvākā nākotnē, sadarbībā ar ģimenes ārstiem rīkosim seminārus par novitātēm ķirurģijā un speciālistu un ģimenes ārstu ciešo sadarbību. Domāju, ka tas būtu tikai pacientiem par labu. Plāni ir lieli.
Vai šī gada laikā nav bijušas šaubas par sava lēmuma nākt uz Rēzeknes slimnīcu pareizību?
Solvita Stabiņa: Ja godīgi, darba apjoms ir tik liels, ka nav sanācis izanalizēt visus par un pret. Bet, dzirdot, ka mediji informē par reģionālo slimnīcu slēgšanu, rodas šaubas, kur tad šiem visiem pacientiem palikt? Mums nodaļā ir 43 gultas un nodaļā visu laiku ir virs 30 pacientiem, tā ir liela noslodze. Intensīvs darbs gan operāciju zālē, gan arī pēcoperācijas periodā – izmeklējot, novērojot, analizējot dinamiku, te jāatzīst, ka pacients bieži vien neredz, cik daudz ārsts pie viņa strādā, redzamā daļa ir viena divas vizītes dienā, bet pārējais ir darbs pie izmeklējumu rezultātu pētīšanas, lai pieņemtu pacientam vislabāko un saudzīgāko ārstēšanās metodi. Te rodas pārstrādātās stundas, neievērotais darba grafiks, bet darba rezultāts dod gandarījumu. Tāpēc šobrīd nekur projām netaisāmies.